BRĪVDABAS LOMU SPĒLES NOTEIKUMI

VADLĪNIJAS 

Tradicionālās muzicēšanas nometnes ar eksperimentālās etnogrāfijas un brīvdabas lomu spēles elementiem  „Pi Ombomīšim”  lielais mērķis ir iedzīvināt 19. gadsimta – tautasdziesmu laika – iespējamo vidi, pēc iespējas tuvinoties autentiskai dzīves pieredzei, lai caur to no cita skatupunkta daudz dziļāk iepazītu tradicionālo mūziku un tautasdziesmu tekstus. 

Svarīga nometnes sastāvdaļa ir lomu spēle, kurā katrs dalībnieks iejūtas izvēlētajā tēlā un cenšas izturēties tam atbilstošā manierē. Lomu spēles aspekts ir nenodalāms no pašas nometnes būtības, jo kā gan mēs, 21. gadsimta cilvēki, spētu eksistēt 150 gadu senā pagātnē? 

Lai padarītu tēla izveidošanu saprotamāku, piedāvājam šīs vadlīnijas.

noteikumi2.jpg

KAROTES

Obligāts. Nepieciešams. Individuāls atribūts.

CITI ATRIBŪTI

  • Ne tikai kaŗoti, arī NAZI neaizmirsti - atbilstoši lomai- derēs vēl uzasināms mazs, vecs virtuves nazītis, tikai jāsagādā maksts. Tāpat adata(s), lai jebkuŗā brīdī varētu salabot apģērbu. Ādu un brezenta driskas, kamolīti lina diega un lāpāmadatas, ja gribi izgatavot savam nazim maksti.
  • Padomā par savu DARBA un SVĒTKU apģērbu.
  • Galvassega! - Agrākos laikos cilvēki reti kur staigāja pliku galvu - gan lai saule nededzina, vējš nepūš, sals nekož, gan lai zari neķeras un darbos mati nepieput. Mazgāja galvu taču ne katru dienu! Lakatiņi - balti un raibi, katūna un zīda, lina parastie darbiņam, krāsainie- pirktie-svētkiem. Un protams puiši ar cepurēm - lai arī saka "neskati vīru no cepures", tomēr puša cilvēkam cepure ir goda lieta. To pazaudēt liela skāde un meitas smīkņā...



Pi Ombomīšim jemamū lītu komplekts. Ite, pīmāram, radzama jaunys školuotojys lītu karzine.

LOMAS

Kas tu esi?  No kurienes ieradies?  Kā nokļuvi līdz ombomīšim? 

Paraugam un iedvesmai daži stāsti no iepriekšejiem gadiem...

Fotogrāfa māceklis

Students, (Tartu? Sankpēterburga?), strādā par fotogrāfa mācekli, ieradies apciemot savu draugu (bērnības? studiju?) - caurkritušu studentu vai kurš pārtraucis studijas finanšu dēļ vasaras brīvajā laikā, ar kameru, aizrāvies ar fotogrāfēšanu.

VĒSTURISKIE PROTOTIPI/FONS:


fotografs.jpg


Skolotāja/ Mājskolotāja

Iedvesmo vākt folkloras materiālu - tas ir moderni, tautiski, latvietiski - varbūt attāla radiniece pēc personīgās dzīves krasām izmaiņām (šķiršanās, atraitne) - palīdz pa vasaru sagatavoties saimnieces meitai ģimnāzijai, pārējie iesaistās mācību procesā.

VĒSTURISKIE PROTOTIPI/FONS: 

Aspazija - (no Vikipēdijas)    

Mācījās Zaļāsmuižas pamatskolā, Jelgavas Dorotejas meiteņu pamatskolā un Jelgavas Trīsvienības sieviešu ģimnāzijā (1874—1884), ģimnāziju nepabeidza, izstājās īsi pirms tās beigšanas. Dedzīgi lasīja vācu romānistus un dzejniekus, savus pirmos dzejoļus uzrakstīja 14 gadu vecumā vācu valodā. Ģimnāzijas pēdējo klasi Rozenberga nepabeidza un 1886. gadā apprecējās ar Vilhelmu Maksi Valteru, kļūstot par Elzu Valteri, drīz publicē viņas dzejoli "Jaunā gadā", piedajās lugu konkursā. Pēc šķiršanās no pirmā vīra laikā no 1891. līdz 1893. gadam Aspazija strādāja par mājskolotāju Jaunsvirlaukā, Pociemā, un sacerēja lugas.

Mātes meita

Jaunkundze mācās Jelgavas Trīsvienības sieviešu ģimnāzijā, pa vasaru atpūšās dzimtas mājā. Pošoties atpakaļ uz pilsētu, atvadās no draudzenēm, gatavojas ar mājskolotāju, kārto "pūra lādi"-veļas mazgāšana, rullēšana, prievīšu taisīšana, brunči, audumu aušana.  Darbi pa vienu ausi iekšā, otru ārā, danco tik ar brāļa draugiem studentiem. 

VĒSTURISKIE PROTOTIPI/FONS:

image__15_.jpg

Saimniece

Saimniece, amatnieka sieva - rūpējas par visiem un visu, darbojas pati un nodarbina citus, lai visi laikā paēduši un laikā darbi padarīti. 

VĒSTURISKIE PROTOTIPI/FONS:


image__16_.jpg

Vaļiniece

Meita, kas pinusies ar revolucionāru "neceļos aizgājušu" puisi, it kā cerējušies, bet šis par savu sabiedrisko darbību nokļuvis Sibīrijā, bet meita - tikpat nelaimīgas konkurentes palaistās ļaužu valodās, ka it kā viņas dēļ tas puisis nokļuvis slepenpolicijas nagos (lai gan viņa, taisni otrādi, visādi centusies šo piesegt), un viss beidzies ar to, ka nācies notīties labi tālu no dzimtā pagasta, kamēr tēvs un māte meitas nozušanu pieseguši, staigādami sērās un kaimiņiem čukstēdami, ka "būs laikam noslīcinājusies", kur attiecīgi visi meklējumi beigušies "neveiksmīgi" utt. utml., un tā nu viņa visu dzīvi klīst kaut kur tālu prom par vaļinieci... 

Lauku ļaudis

omb9.jpg


Lauku ļaudis

image__17_.jpg

Lauku ļaudis (līvānieši)   

https://pigozne.blogspot.com/2019/03/par-interesantakajiem-jaunumiem.html

image__20_.jpg

precētās māsas no pilsētas

image__21_.jpgimage__22_.jpg

STUDENTI

image__23_.jpg

Amatnieki

image__25_.jpg

Pauninieki

image__27_.jpg

Lauku ļaudis latviešu gleznotāja acīm




























Pilsēta  gadsimtu  mijā






Ziņot par pārkāpumu Uzzināt vairāk